.
:
Uļjanovas vecticībnieku lūgšanu nams

Samsonovi. Uljans deva dzimtas atzaru Jupatoviem.

Ciemats tika nosaukts par Zagalihu. Par godu Uļjanam pēc laika tas tika pārdēvēts-Uļjanova. Uļjanovā uz dzīvi pārcēlās arī citi vecticībnieki. Palīdzot viens otram draudzīgi cēla mājas uz neauglīgiem zemes gabaliem. Raugoties uz viņu ciematu, arī citi iedzīvotāji apkārt sāka celt mājas un blakus veidot jaunus ciematus.

Savā valdīšanas laikā Sokolovska kungs šos ciematus nosauca:

  • ciemats Lemeniški – kur bija labs kalējs,
  • ciemats Zjabki – mežā bija daudz putnu žubītes,
  • ciemats Rjabki – bija daudz rubeņu,
  • ciemats Bondarevka – dzīvoja slavens mucinieks, kurš izgatavoja mucas,
  • ciemats Žabrovka – dzīvoja makšķernieki, kuri nesa mājās zivis turot aiz žaunām.

Ciemati atradās cieši blakus, mājas pie mājas, jumts pie jumta. Zeme ārpus ciemata dalījās joslās. Baznīcu uzcēla ciematā Guriliški, kur bija liela draudze. Ģimenes bija lielas, bērnu skaits bija no 7 līdz 10. Vienā baznīcā nevarēja ietilpt visi draudzes locekļi. 1875.gadā uzcēla baznīcu Uļjanovā, kurā uz to brīdi jau bija draudze, kuru veidoja 600 mājsaimniecības.
Katrā mājā bija 7-10 bērni, tai skaitā vecāka gadu gājuma cilvēki.
Draudze bija (un ir) no tādiem ciematiem kā Zjabki, Zirkova, Pertnīki, Liuža, Leimaniški, Rikava, Mihalki, Sakstagals, Morkovka, Žabrovka, Uljanova. Baznīca tolaik priekš neizglītotiem cilvēkiem bija kultūras centrs. Baznīca izglītoja, iedvesmoja un estētiski attīstīja iedzīvotājus. Iedomājaties, kad cilvēks no mazas mājas ar maziem logiem iekļūst gaismas pasaulē ar svecēm, spilgtām ikonām un skaisto dziedāšanu, viņš jūtas kā debesīs. Skolas bija piesaistītas pie baznīcām, kur mācīja lasīt un rakstīt pēc baznīcas grāmatām, slāvu stilā.
Ciematos valdīja laipnības gars un kopēja sapratne. Smagie darbi tika veikti kopīgiem spēkiem, palīdzot viens otram.
Ciema iedzīvotāji stingri ievēroja gavēni un baznīcas svētkus. Gavēņa laikā ciematos bija klusums, cilvēki pat klusu runāja, nedrīkstēja strīdēties, līksmot, dziedāt dziesmas. Bet tad, kad pienāca svētki, ciematu dzīve pārvērtās. Visur varēja dzirdēt dziesmas, visi dejoja līdzi dziesmām vai harmonikai. Spēlēja dažādas spēles, kā bērni tā arī sirmgalvji, draudzīgi gāja ciemos viens pie otra.
Ciems dzīvoja savu skaistu dzīvi, ko nevar teikt par pašreizējo dzīvi.